Es atnācu šeit tikai ar mērķi atriebties. Es gāzu Tulkanu impēriju, vienotu nāciju, kas dominēja kontinentā. Man vienmēr bija izdevies gūt uzvaru. Es biju paveicis visu, kas man bija vajadzīgs, un biju apmierināts. Tāpēc es pieņēmu savu tuvojošos nāvi. Man vairs nebija iemesla dzīvot. Un tā mana sirds pārstāja pukstēt. Es noteikti jutu, ka tas apstājas. Tomēr, kas pie pasaules ir noticis? "Tā nav melnā maģija, un tā arī nešķiet ilūzija." Spogulī atspīdēja zēns ar īsiem, melniem matiem. Es izskatījos tieši tāpat kā 14 gadu vecumā, kas bija pirms 20 gadiem. Jauns zēns, kurš vēl nav zaudējis savu mazuļa resnumu, paglaudīja vaigus un nomurmināja: "Kā tas ir iespējams?". Es biju atgriezies. Uz laiku, kas piepildīts ar manām nožēlām.
